Tā laika augsti stāvošās amatpersonas automobili slavēja un solīja piesaistīt investorus. Vēl jo vairāk tādēļ, ka RAF bija sagatavojis arī otru, ne mazāk interesantu automobili – "Stils" (M2). Taču, kā "Stils", tā arī "Roksana" bija un palika prototipi, kaut arī RAF inženieri un izmēģinātāji rēķinājās, ka viņu mikroautobuss arī 21. gadsimta sākumā būs moderns.

Vēl pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu vidū, kad lielā valsts dzīvoja perestroikas jeb pārbūves gaidās, RAF sāka modeļa "2203" modernizēšanu. Pieprasījums pēc šā savā klasē vienīgā padomju automobiļa bija milzīgs, tiesa, arī trūkumu šajā divpadsmit sēdvietu auto bija neskaitāmi daudz. Ar "Volgu" maksimāli unificētais auto nebūt nevarēja lepoties ar piekares, stūres iekārtas un bremžu sistēmas ilgmūžību. Turklāt bremzes bija arī neefektīvas, kaut arī tām bija divi hidrauliskie pastiprinātāji.

RAF konstruktori, kuri bija apņēmības pilni "izcelt" "RAF 2203", atrada domubiedru dedzīga priekšpiedziņas aizstāvja Vladimira Mironova personā. Viņš izstrādāja vienkāršu, bet drošu un savā ziņā McPherson līdzīgu piekari. Taču, tā kā nekā līdzīga Padomju Savienībā tobrīd nebija, salīdzinoši mazās RAF vajadzībām neviens tādus agregātus speciāli ražot nevēlējās.

Mironovs kopā ar tā laika RAF galveno konstruktoru Ivanu Daņilkivu nolēma pašos pamatos modernizēt arī bremžu sistēmu. RAF mikroautobusam tika uzstādīti pa diviem automobiļa "Niva" bremžu suportiem uz katra priekšējā riteņa un vakuuma pastiprinātājs līdzšinējā hidrauliskā pastiprinātāja vietā. Paralēli tika modernizēts arī stūres iekārtas dizains: atjaunotajam "RAF 2203" bija citādāks radiatora režģis, priekšējo durvju logi un spoguļi. Pēc visiem šiem uzlabojumiem 1986.gadā veiktie izmēģinājuma braucieni parādīja, ka auto patiešām ir kļuvis ne vien drošāks un izturīgāks, bet arī labāk vadāms.

Tagad tikai atlika pārliecināt uzņēmuma vadību un Rūpniecības ministriju piešķirt līdzekļus modernizācijai. Kamēr varasvīri domāja, rafieši nolēma rīkoties paši. Līdzekļi tika taupīti, kur vien iespējams, jaunā piekare tika ražota tam speciāli iekārtotā ražotnē Jelgavā, taču modernizācija pamazām virzījās uz priekšu un 1989.gadā divi jaunā parauga "RAF 22038" devās ceļā pāri visai Savienībai uz Vladivostoku, bet Rīgā atgriezās faktiski nevainojamā tehniskā stāvoklī. Kaut arī tas acīmredzami parādīja, cik daudzsološs ir modernizētais RAF mikroautobuss, sērijveida ražošanā nonāca cita versija - "RAF 22038-02" ar joprojām veco piekari.

Tikmēr valstī sākās cerību un grandiozu projektu laiki. Un pirmais kolektīvi ievēlētais RAF direktors Viktors Boserts teica: "Ko niekoties ar 20 gadus veca modeļa modernizēšanu, ražosim 21. gadsimta automobili!" Pēc jaunā direktora iniciatīvas tika sarīkots Vissavienības dizaina konkurss, kurā piedalījās vairāku padomju rūpnīcu speciālisti, tomēr uzvaras laurus plūca vietējie, RAF dizaineri.

Sākotnēji tika plānots automobilis ar priekšējo riteņu piedziņu, taču izvēle krita uz klasisko agregātu izkārtojumu, jo šādu auto būtu vieglāk sagatavot sērijveida ražošanai, par pamatu ņemot tobrīd pieejamās rezerves daļas. Rīdzinieka Vladimira Vasiļjeva zīmētajam prototipam M1 bija tobrīd modernākais Padomju Savienībā pieejamais dzinējs ZMZ-406 ar degvielas iesmidzināšanas sistēmu, McPherson piekare no reprezentatīvās "Volga GAZ 3105", stūres iekārta ar pastiprinātāju no "Ford", piecu pakāpju transmisija no UAZ. Pirmajā braucienā M1 devās 1990.gadā.

Mikroautobusa sagatavošana sērijveida ražošanai tika uzticēta britu firmai IAD, kura jau sadarbojās ar PSRS Centrālo zinātniski pētniecisko automobiļu institūtu (NAMI), kas ir viena no senākajām zinātniskajām institūcijām Krievijā, un UAZ. Lai savestu kārtībā "Roksana" virsbūvi un interjeru, angļiem nācās krietni pastrādāt. Vienlaicīgi Daņilkivs un Mironovs pamazām uz priekšu virzīja citu projektu – mikroautobusu ar īsāku priekšgalu un priekšpiedziņu.

M2 projektu vadīja galvenā konstruktora vietnieks Romāns Popovs. M2 ("Stils") dizainu izstrādāja NAMI, bet maketu ZAZ, ar kuru RAF bija labas attiecības. 1993.gadā izgatavotajam "RAF Stils" bija tas pats ZMZ-406 motors, divu sviru piekare priekšā un "Mercedes-Benz" stūres iekārta.

Automobiļa izmēģinājuma braucieni tomēr nenotika. Tāpat kā citos sabrukušās PSRS uzņēmumos, arī RAF speciālisti aizgāja viens pēc otra un uzņēmums pamazām izmira. Tomēr, lai arī auto uz ceļa tā arī nekad nenonāca, tā virsbūves stingrība un izturība pret vibrācijām tika pārbaudīta. "Rīgas vagonu rūpnīcas" inženieri pierādīja, ka "RAF Stils" virsbūve bija uzkonstruēta godam.

Cerība "RAF Stils" novest vismaz līdz mazsērijas ražošanai vēl nebija zudusi. RAF pārstāvji apbraukāja bijušās PSRS automobiļu rūpnīcas, meklējot elektroiekārtu, pārnesumkārbu un stiklu potenciālos piegādātājus. Ja tādus būtu atraduši, "RAF Stils" tiktu ražots mazsērijas automobiļu ražotnē, līdzās RAF kravas automobiļiem un specializētajam transportam.

"RAF Stils" bija neskaitāmās auto izstādēs, prese slavēja automobiļa progresīvo dizainu, taču līdz ražošanai, kaut nelielos apjomos, busiņam nonākt nebija lemts. Ražošanu pilnībā izvērst Latvijā toreiz bija neiespējami, bet par ārzemju izstrādājumiem brālīgās sabrukušās PSRS republikas neinteresējās, turklāt GAZ Krievijā tai laikā sāka ražot modeli "Gazeļ".

Tagad jau labu laiku RAF ir vēsture, taču, aplūkojot "Roksanu" un "Stilu", ir skaidrs: tie iederētos arī 21. gadsimtā.

---

Avots: WWW.TVNET.LV - ziņu portāls.